Čehija 20.08.2007.-27.08.2007.


Image

1. diena. Ceļā dodamies agrā pirmdienas rītā. Diena paiet garā braukšanā. Taču sākas jau arī kas interesants. Tiek nolemts visa brauciena garumā spēlēt spēli “Slepenais draudziņš”. Pilnīgi ikvienam, arī visiem mūsu atbalstītājiem līdzbraucējiem un šoferiem, tiek pa nezināmam draugam. Jaunums šoreiz ir tas, ka braucam kopā ar gidi Dainu. Parasti šīs funkcijas ar diriģēšanu apvienoja Aira. Slepenie pārsteidzēji sāk uzdarboties. Nakšņojam viesnīcā vēl Polijā, bet jau tuvu Čehijas robežai.
2. diena. Šodiena sākas ar brauciena vienīgās jubilāres Lindas sumināšanu. Un tad žigli dodamies uz Polijas lielāko reliģisko centru Čestahovas klosteri, kas celts 14. gadsimtā un ir viena no skaistākajām reliģiskajām celtnēm Polijā. Klusums, miers un lūgšanas visapkārt. Ilgi gan apcerībai nodoties nav laika. Jau iebraucam Čehijā un pirmo apmeklējam Prahovas klinšu parku, kas ir viens no senākajiem dabas rezervātiem Čehijā. Triju stundu garumā starp un pāri milzu klinšu bluķiem, pa šaurām ejām, sportiskā solī iedami, skatām tādus dabas brīnumus, kādu Latvijā tiešām nav – gan lielās klintis, gan to ieskautu mazu ezeriņu un ūdenskritumus. Nogurdinoši – kalnā augšā, no kalna lejā, atkal kalnā augšā triju stundu garumā –, bet arī smuki bez gala.
Viesnīcā netālu no Čehijas augstākās virsotnes Sņežkas (1602 m v.j.l.) Sudetu kalnos nokļūstam nevis ar savu autobusu, bet ar 4x4 riteņu piedziņas auto, jo autobuss ir pārāk liels un neveikls, lai izbrauktu mazo kalnu celiņu. Viesnīcā ir arī sauna un baseins, ko katrs pēc saviem ieskatiem arī izmantojam.
3. diena. Šodien ir paredzēts daudz fizisku aktivitāšu. Vispirms kājām no viesnīcas kāpjam lejā uz Pec pod Sņežkas centru, lai ar pacēlāju pietuvotos Sņežkas virsotnei. Pacēlājs strādā tikai līdz puskalnam, otrā puse jāmēro kājām. Trase līdz virsotnei ir 2,5 km gara ar mazām priedītēm un citiem kokiem un krūmiem, mellenēm, viršiem un daudziem citiem kāpējiem apkārt. Jo augstāk kāp, jo dzestrāk paliek un vējš sāk vilkt stiprāk. Bet gandarījums kalna galā ir – kāpšana tomēr sanāk nedaudz cīņa ar saviem spēkiem. Īpaši tiem kāpējiem, kam pārvietošanās stāvumā nav ikdienas lieta. Kāpjam arī lejā. Tas jau iet daudz veiklāk. Kad lielais kāpiens galā, apetīte kā vilkiem. Jāķeras pie slavenajiem knēdeļiem. Un turpat kalna pakājē arī cits kārdinājums – rodeļu trase, daudz garāka un iespaidīgāka par tām, kas izbrauktas Latvijā. Dažs labs rodeļu trasē līkumo reizes piecas, dažam pirmais brauciens rada tādu adrenalīna pārsātinājumu, ka dzirdams solījums nekad dzīvē vairs nesēsties rodeļa kamanās. Citi, kamēr rodeļi uz brīdi izgājuši no ierindas, alpīnistu ekipējumā dodas Pērtiķu parkā ložņāt pa virvēm un tajās iestiprinātiem baļķiem. Saspringti, bet interesanti!!!
Kad gandrīz pēdējie spēki jau atdoti, vēl jādodas uz Dvur Kralove, lai apmeklētu vienīgo nakts Safari parku Eiropā. Sasēdināti divstāvu autobusā bez stikliem, jau krēslai metoties, apskatām gan zebras un degunradžus, gan žirafes, antilopes, gepardus, lauvas un citus eksotiskos dzīvniekus, daļa no kuriem nav izmitināti norobežotās teritorijās, bet skraida gandrīz kā savvaļā un, ja vēlas, var demonstratīvi nostāties autobusam priekšā uz celiņa un nelaist to garām vai pa logu iedot buču autobusā sēdošajiem ziņkārīgajiem.
4. diena. Šodien ierodamies Liberecā, kas arī ir mūsu ceļojuma galamērķis. Te koristes piedalīsies starptautiskajā festivālā “Bohemia Cantat”, bet līdzbraucēji meklēs kādas citas izklaides iespējas. Taču, pirms pievēršamies dziedāšanai, vēl paspējam papriecāties Liberecas ūdens atrakciju parkā “Babylon”, kurš gan nav tik jauns un plašs kā mūsu “Līvu akvaparks”, bet vienalga labs. Pēc tam jāsteidzas reģistrēties festivālam un iekārtoties mums piešķirtajās kopmītņu istabās. Un vakarā jau sākam dziedāt. Vispirms visi apmēram 450 festivāla dalībnieki kopā, tad sadalāmies pa meistarklasēm*, kurās attiecīgi esam pieteikušies. Meistarklases rādās būt dažādas un interesantas.
5. diena. Tās, kas dzied, jau deviņos no rīta ir uz strīpas Common singing nodarbībā un visu dienu pavada meistarklašu mēģinājumos. Līdzbraucēji mēģina paši sev atrast interesantas izklaides. Vakarā sniedzam koncertu vienā no Liberecas kultūras namiem Lidové sady. Dziedam latviešu mūzikas programmu, un publika ir ļoti atsaucīga. Vakarā pēc koncerta ir arī festivāla ballīte.
6. diena. Atkal diena paiet meistarklašu mēģinājumos, bet vakarā sniedzam koncertu Kostel sv. Kříže baznīcā. Brīnišķīga akustika, stāvgrūdām pilnas skatītāju rindas un, pēc Airas vārdiem, skaisti izskanējis arī mūsu garīgās mūzikas dziedājums. Pēc koncerta lielākā daļa laimīgo dodas uz kopmītnēm atpūsties, bet trešās meistarklases komandai vēl paredzēts mēģinājums – jānoslīpē pirmatskaņojamais skaņdarbs.
7. diena. Šorīt notiek festivāla noslēguma koncerts, katra meistarklase rāda savu veikumu. Stili dažādi, diriģenti dažādi, skaņdarbi arī. Bet katrā ziņā interesanti! Un uzreiz no festivāla koncerta visi metamies autobusā un sākam virzīties uz mājas pusi. Līdz vakaram jātiek Polijas pilsētā Lodzā.
8. diena. Šodien tik braucam un braucam, līdz pēc pusnakts sasniedzam Latvijas robežu. Un, īsinot dienu un novedot līdz galam akciju “Slepenais draudziņš”, rakstām un citējam savam draudziņam adresētu dzeju un mēģinām atminēt savus labvēļus. Ir tieši trāpījumi un ar arī lielas maldīšanās.
Atkal jāteic, ka bija jauki būt kopā, atkal mums bija brīnišķīgi līdzbraucēji, bija interesanta pieredze meistarklasēs, piedzīvojumi fiziskajās aktivitātēs, bija atsaucīgi šoferi Alberts un Edgars un prasmīga gide Daina (visi no “Lauvas Tūrs” :-) - neapmaksāta reklāma!).

1. meistarklase “Agrīnais un dižais baroks”. Piedalījās Zane S., Laura I., Katrīne un mazliet arī Aira.
Stāsta Katrīne:
“Baroka mūzikas meistarklases dalībnieki jaunā un aizrautīgā diriģenta Marek Štryncl vadībā koncertam gatavojām trīs skaņdarbus. Kora sastāvu lielākoties veidoja vietējie čehu dziedoņi un pašmāju lakstīgalas, taču savas balsis tam piepulcināja arī bariņš karstasinīgu spāņu meiteņu un mēs – latviešu zeltenes.
Veselas trīs dienas mēs tikām pamatīgi nostrādināti – mēģinājumu grafiks bija tiešām noslogots – dziedāt, dziedāt un vēlreiz dziedāt… Tomēr nebija jau tā, ka šajās dienās strādātu tikai mūsu balstiņas vien. Lai mielotos pie pusdienu un vakariņu galda, bija jāmēro tālais ceļš no mēģinājumu vietas uz kafejnīcu cauri visai vecpilsētai, tādējādi pastrādāt dabūja arī mūsu kājas.
Lai gan mēģinājumi notika tīrā čehu valodā, mūsu nesaprasti palika tikai izskanējušie joki. Viss pārējais, ko izteiksmīgi klāstīja un demonstrēja diriģents, lielas neskaidrības neradīja. Tas, šķiet, lieku reizi pierāda, ka mūzika ir universāla valoda, kas ļauj viegli saprasties dažādu tautību un vecumu cilvēkiem.
Koncerts, kas notika ļoti skaistā baroka laika baznīcā, bija tiešām iedvesmojošs. Vēl jo vairāk tādēļ, ka mūsu izpildītā mūzika šai vietai ļoti piestāvēja. Savukārt noslēguma koncertā mūsu diriģents pārsteidza publiku un citu meistarklašu dalībniekus ar savdabīgu J. S. Baha kompozīcijas interpretāciju.”

2. meistarklase “Senslāvu un ortodoksālā mūzika”. Piedalījās Inguna, Skaidrīte, Ināra, Lovita, Linda un Inese.
Stāsta Linda:
“Visā lielajā darba grupā bijām sešas latvietes, kuras nesaprata ne vārda čehu valodā. Pārsteigums, apmulsums, sākumā varbūt pat neliels izmisums bija jaušams mūsu sejās... Bet tas ātri pārgāja, jo līdzās bija atsaucīgi un draudzīgi dziedātāji, kuri daudz palīdzēja.
Mums bija Pilzenes reģiona operas diriģents Zdeneks Vimrs – punktuāls, prasīgs, aktīvs, atraktīvs cilvēks, pie kura mēģinājumi bija nopietns darbs ar lielu ”smaidīšanas devu”.
Dziedājām slāvu baznīcas dziesmas un tautasdziesmas. Koncerts baznīcā bija īpaši skaists un skanīgs, kas mūsos radīja kaut nelielu, bet garīgu piepildījumu un gandarījumu par padarīto.”

3. meistarklase. Vladimira Franca mākslinieciskā meistarklase. Piedalījās Elita, Signe, Vineta, Austra, Līga un Laura B.
Stāsta Laura B.:
“Šis mums bija liels piedzīvojums un pārdzīvojums. Vispirms – kad diriģents Romāns Valeks pirmajā vakarā, lai sadalītu visus soprānus un altus trijās grupās, lika katrai atsevišķi dziedāt iesildīšanās vingrinājumus. Laikam tā bija pirmā reize mūsu kora mūžā, jo Aira nekad nav likusi mums individuāli demonstrēt savas prasmes visa kora priekšā. Tad sekoja šoks, ieraugot lielās ar roku rakstītās skrecelīgās nošu lapas. Skaņdarbs – kabatas lieluma oratorija “Puiši cepeškrāsnī” – bija tapis pāris dienas pirms festivāla sākuma, tā autors ir mūsdienu čehu komponists un mākslinieks Vladimirs Francs – kā vēlāk ieraudzījām dabā, tetovēts no galvas līdz kājām, mazliet nervozs un haotisks vidēja gadagājuma vīrs ar sunīti. Darbs bija liels, bet rezultāts efektīgs – koncertā dziedājām, ne tikai turot rokās lielās nošu lapas, bet arī kādu partitūrā paredzētajās vietās pa zemi sitamu priekšmetu - slotaskātu, resnu zaru vai mietu, ko nu kurš atradām, diriģents pats sita arī timpānus un autors spēlēja sintezatoru. Tā tiešām mums bija pilnīgi jauna, interesanta un pārsteidzoša pieredze!”

4. meistarklase “Miroslavs Raihls. Gadalaiku noskaņas”. Piedalījās Sandra, Zane B., Inga, Silvija, Gunda un Ieva.
Stāsta Zane B.:
“Mēs piedalījāmies 4. meistarklasē un diriģenta Jaroslav Brych vadībā mācījāmies čehu komponista Miroslav Raichl darbu "Ročni rozmary" (Gadalaiku noskaņas).
No kora “Rasa” mēs meistarklasē bijām sešas meitenes, un mūsu meistarklase cilvēku skaita ziņā bija viena no mazākajām.
No sākuma iestudējamais skaņdarbs likās ļoti grūts un sarežģīts, bet lieliskā diriģenta vadībā to sekmīgi apguvām, un ar katru mēģinājumu tas sāka skanēt aizvien skaistāk un skanīgāk.
Koncertā gan gadījās neliels pārpratums, jo meistarklase, kurai bija paredzēts uzstāties pirms mums, tehnisku iemeslu dēļ savu uzstāšanos atlika un mums pēkšņi bija jāskrien uz skatuvi. Līdz ar to, sākot dziedāt, no sākuma jutāmies nedaudz apjukušas, bet izpildāmā skaņdarba melodijas tā aizrāva, ka aizvien vairāk atraisījāmies un atbrīvojāmies, līdz ar to veiksmīgi izdziedājām visu gadalaiku noskaņas un saņēmām neviltotas skatītāju ovācijas.”
5. meistarklasē “Spriričueli un gospeļi” un 6. meistarklasē “Džezs” neviena no mūsu meitenēm nepiedalījās.

Laura