2004.gada Latvijas drēgno rudeni nolēmām uz dažām dienām samainīt pret vasaru.
Adrijas jūras krastā
2004. gada Latvijas drēgno rudeni nolēmām uz dažām dienām samainīt pret vasaru.
Maijā bijām pieteikušās piedalīties starptautiskā koru festivālā Dubrovnikā, senā, skaistā, tūristu iecienītā pilsētā Adrijas jūras krastā pašos Horvātijas dienvidos.
Un mums par prieku mūsu dalība tika akceptēta.
Izrādījās, ka esam izvēlētas kā festivāla “rozīnīte”,
jo Horvātijā sieviešu koru kustība nav ne tuvu tik populāra kā pie mums. Tur sieviešu korus varot uz abu roku pirkstiem saskaitīt.
Ne bez grūtībām, kā parasti, tapa šis ceļojums, taču tumšā un lietainā oktobra sestdienas pēcpusdienā apņēmības pilni mēs, Rasas meitenes un mūsu draugi un atbalstītāji,
devāmies dienvidu virzienā.
Pa ceļam Slovākijā izbraucām ar plostiem pa Dunajecas upi un mēģinājām kāpt Augstajos Tatros (ar dažādiem panākumiem).
Ungārijā latviešu gides Aijas, kuru pirms 20 gadiem uz šo zemi aizvedusi mīlestība, pavadībā apskatījām Budapeštu, tās Varoņu laukumu,
kurā tieši mūsu viesošanās laikā blakus jau gadsimtus senajiem pieminekļiem un būvēm bija uzstādītā tāda kā mūslaiku instalācija – garš lineāls,
uz kura dienā, kad mēs bijām Budapeštā, bija palikuši 9 centimetri, tieši tik, cik dienu vēl bija palicis, līdz Ungārijā beidz pastāvēt obligātais militārais dienests.
Katru dienu viens centimetrs tika nogriezts. Latvijā šādas jaunekļus skarošas izmaiņas gaidāmas ar 2007. gada sākumu.
Vēl Budapeštā apskatījām Zvejnieku bastionu, Matjāša katedrāli Budas kalnā, parlamentu, kas ir viena no greznākajiem parlamentu ēkām pasaulē,
un no Gellerta kalna palūkojāmies uz otrpus Donavai esošo Peštas daļu no augšas, tāpat redzējām arī Karaļa pili.
Vakarā uz nebēdu degustējām sarkanus, baltus un rozā vīnus Liči ģimenes vīna pagrabā Budafokā, pa starpām nobaudot arī dažādas ungāru virtuves delikateses un klausoties ungāru akordeonista muzicēšanā, kurš daudz latviešu iepazinis, ir iemācījies arī ne vienu vien latviešu melodiju, tā kā varējām arī uzdziedāt līdzi.
Nākamajā dienā Ungārijas puštas (stepes) vidū kādā lauku sētā skatījāmies zirgu šovu (nu, patiesību sakot, bija arī ēzelis, ar kuru viena no mums pat dabūja pajāt)
dzīvās čigānu mūzikas pavadībā. Ēdām zem klajas debess uz atklātas uguns lielā čuguna katlā vārītu īstu ungāru gulāšzupu, speķa pīrāgus un dzērām,
protams, ... vīnu. Daža laimīgā dabūja buču no paša galvenā zirgu valdnieka čikoša (gana), toties dažām citām nācās pabaidīties no zirgu pātagas.
Pirmā pilsēta, ko apskatījām, bija Zadara, kuras vēsture sniedzas 2000 gadu senā pagātnē. Tur jau pirmo reizi varējām pārliecināties, ka marmora Horvātijā tiešām netrūkst – vecpilsētas ielas visas klātas spoži baltām marmora plāksnēm.
No Zadaras mūsu ceļš veda uz vienu no Horvātijas lielajiem dabas brīnumiem – Krkas Nacionālo parku. Krka ir upe, kuras tecējums parka teritorijā veido neskaitāmus lielākus un mazākus ūdenskritumus, kuri ietek cits citā un atkal iztek cits no cita. Brīžiem, skatoties apkārt, likās, ka ūdens ir it visur, kur sniedzas skats. Upes krastos auga mazas vijolītes (nu, gluži kā Alpu, tikai, maziņas, maziņas!). Šādā skaistumā foto filmiņas tinās uz priekšu nemanot.
No Krkas parka noguruši, bet laimīgi devāmies uz Splitu. Un īpaši laimīgi bijām tie, kas atrada vēl spēku rezerves, lai vakarā dotos apskatīt Splitas vecpilsētu. Tur brīžiem likās, ka esi nokļuvis sirreālā pasaulē – visapkārt marmors, senās romiešu drupas, pa kuru paliekām staigā lepns pilsētas sargs runcis, tumša nakts, bet mājas apspīd spoža, koncentrēta gaisma. Un tad vēl mazs amfiteātris, kuram jumta vietā zila, skaidra debess ar spožām zvaigznēm, bet iekšā, aplī sastājušās, sešas jaunas meitenes sev par prieku dzied – a capella, tīri, skaisti, sulīgi...
Splitā dažas no mums arī pārliecinājās, ka horvātu cilvēki ir ļoti laipni un atsaucīgi – kad pēc vecpilsētas apskates mēģinājām rast ceļu uz viesnīcu, karte mums to vairs negribēja rādīt. Tad nu lūdzām palīdzību cilvēkiem ielās. Un divas meitenes tā vietā, lai rādītu mums kartē, kur esam un kurā virzienā mums vajadzētu doties, uzreiz piedāvāja ar savu auto aizvest mūs līdz vajadzīgajai vietai. Turklāt te ir vietā piebilst, ka horvāti ļoti labi runā angliski (gandrīz tik pat labi kā latvieši).
No Splitas beidzot devāmies uz Dubrovniku, kura tad arī bija mūsu ceļojuma galvenais mērķis. Pa ceļam apstājušies šosejas malā, vēlreiz pārliecinājāmies par horvātu atsaucību – ieraudzījis, kā priecājamies par savvaļas granātābolu krūmiem un augļiem, mūs uzrunāja kāds tuvējās mājas saimnieks un uzdāvināja ne tikai maisu ar mājas granātāboliem, bet arī paša audzētas vīnogas un kivi. Mēs viņam un viņa kundzei par to dāvinājām mūsu rupjo maizīti un latviešu alu.
Pie Dubrovnikas mūs, kā sarunāts, sagaidīja mūsu pavadonis Maroje, puisis, kurš dzied vietējā korī un bija norīkots, lai mums palīdzētu. Dubrovnikā ar lielu skubu iekārtojāmies viesnīcā un devāmies uz mēģinājumu, jo jau šajā pašā vakarā mums bija jāuzstājas festivāla koncertā.
Festivālā bez mums vēl piedalījās jauktie kori no pašas Dubrovnikas, Slovēnijas un Ungārijas. Tā kā bijām īpašas ne tikai ar to, ka esam sieviešu koris, bet arī tāpēc, ka vistālāko ceļu mērojušas. Pēc garā ceļa balsis vēl bija nedrošas (dažam labam tās vairs nebija vispār), taču godam tikām galā ar pirmo dziedāšanas tūri.
Nākamā diena bija paredzēta Dubrovnikas apskatei, tādēļ ar mums kopā devās gids Antons, kurš sirsnīgi un smalki iepazīstināja mūs gan ar valsts, gan pilsētas interesanto un seno vēsturi. Bijusi visādu varu ietekmē, ilgu laiku arī neatkarīga pilsētvalsts, pašlaik Dubrovnika ir dārgākā un elitārākā, kā arī tūristu visiemīļotākā pilsēta Horvātijā.
Prozaiska atkāpe – viens kvadrātmetrs zemes vecpilsētā maksā ap 4000 eiro, turpretī galvaspilsētā Zagrebā – četras reizes mazāk.
No Dubrovnikas ostiņas ar kuģi izbraucām arī pusstundu garā tūrē pa Adrijas jūru (diemžēl viļņi bija pārāk lieli, lai laistos dziļākos un tālākos ūdeņos uz ilgāku laiku. Bet vienalga bija interesanti un gana šūpojoši brīžiem.
Mūsu viesnīca atradās pašā Adrijas jūras krastā, un daudzi no mums šajās dienās izmantoja izdevību izmēģināt peldēšanos pašās oktobra beigās, kad Latvijā ūdenim tuvojas vien ziemas peldēšanas cienītāji. Bet te ūdens temperatūra bija pāri 20 grādiem, gaisa arī apmēram tik pat, un ja vēl uzspīdēja saulīte...
Vakarā bija mēģinājums visiem festivāla dalībniekiem, jo noslēguma koncertā bija paredzēts dziedāt arī dažas kopīgas dziesmas. Tas izvērtās īss un produktīvs, jo visi bijām dziesmas gana labi samācījušies jau mājās. Pēc mēģinājuma dažām kora meitenēm tika piedāvāta iespēja doties piedzīvojumā un palūkoties, kā horvāti dzīvo un kā viņi izklaidējas. Tad nu delegācija vispirms devās ciemos uz mājām pie mūsu pavadoņa Maroje, kur pārliecinājās, ka patiesībā horvāti dzīvo itin līdzīgi mums, tikai varbūt vēl šaurāk, jo kalnainā zeme liek lietderīgi izmantot katru kvadrātmetru. Maroje stāstīja par Horvātiju, par 1991. gada kara notikumiem, kuros pats, būdams vēl pusaudzis, arī bijis spiests piedalīties, par to, kā cilvēki atpūšas un strādā. Dubrovnikas apkārtnē arvien ir redzamas arī daudzas pamestas, ložu sapostītas dzīvojamās mājas, kurās savulaik bija dzīvojuši serbi. Jau vēlākā vakara stundā delegācija devās vispirms uz karaoke bāru un vēlāk uz latino mūzikas klubu, kur, liekot lietā jau iepriekš iegūto pieredzi dienvidu zemēs, secināja, ka situācija ir līdzīga – atšķirībā no Latvijas puišu ir daudz vairāk nekā meiteņu.
Retorisks aizvien ir jautājums – kāpēc tā!? Kur ir mūsu puiši vai kur ir horvātu meitenes?
Sestdienas rītā mūsu plānos bija apiet apkārt Dubrovnikas vecpilsētai pa mūra valni, kas būvēts gadsimtus atpakaļ pilsētas aizsardzībai, un izjust to lielisko sajūtu, ka pie tavām kājām ir visi pilsētas jumti, Adrijas jūra un tās neskaitāmās salas.
Kad tas bija izdarīts, braucām uz kādu ciematu vēl tālāk Horvātijas dienvidos, kur lielai daļai no mums par centrālo apskates objektu kļuva jūras ezis, kuru izdevās arī izvilkt no ūdens un kārotājiem paturēt rokās – melna, spuraina, mazliet kustīga bumba ir jūras ezis!
Pēcpusdienā atkal sanācām uz mēģinājumu, bet vakarā dziedājām noslēguma koncertā. Atkal bijām sapucējušās savos skaistajos tautas tērpos, lai, ja ne mūsu dziedāšana, tad vismaz mūsu daiļie stāvi spētu apburt publiku.
Pēc koncerta bija atvadu ballīte, kurā piedalījās visi festivāla dalībnieki. Tajā tad nu priecājāmies katrs pēc savām spējām un vēlēšanās.
Taču nākamajā rītā bija ļoooti agri jāceļas, lai pagūtu laikus ierasties vēl vienā Horvātijas lielajā dabas brīnumā – Plitvices Nacionālajā parkā, kuru veido 16 savā starpā savienoti ezeri. Tie atrodas dažādos līmeņos, cits no cita iztek, cits citā ietek, ūdens citā ir dzidri zaļš, citā zilganāks, citā gaišs, citā tumšāks. Kā zina stāstīt Plitvices ezeru pazinēji, ik pa laikam notiek arī dabīga jaunu ūdenskritumu veidošanās, kas atkal ezerus savieno jaunās vietās. Dažos ezeros zivju tik daudz, ka ņirb gar acīm. Būtu īsta makšķernieku paradīze. Bet nekā! Makšķerēt tās nav atļauts. Parkā, lai interesantāk, ir izveidotas dažāda garuma un sarežģītības takas, var gan iet kājām, gan braukt ar kuģīti, gan vagoniņu. To visu arī izmantojām. Un atkal tikai nopūtāmies – cik skaisti!
No Plitvices ezeriem devāmies uz Zagrebu, kas bija mūsu pēdējā apstāšanās vieta Horvātijā. Zagrebā ēdām ceptus kastaņus un sajutām jau mājas sirdī, jo cik vairs ilgi, kad atgriezīsimies rudenīgajā un vēsajā Latvijā. Pārnakšņojuši Zagrebā, devāmies cauri Slovākijai, kur pārlaidām pēdējo nakti, uz mājām. Ceļojums bija galā, bet mums priecīgs prāts, ka, par spīti grūtībām, esam redzējuši vienu no skaistākajām Eiropas valstīm – Horvātiju. Hronista P.S. Manā apceļoto valstu topā Horvātija pašlaik ir pirmajā vietā – skaistākā zeme, ko līdz šim esmu redzējusi! (Un kā izrādās, tā domā arī iecienītā tūristu ceļveža Lonely Planet autoru 2004. gada aptaujas dalībnieki.) Kora P.S. Liels paldies Ogres Kultūras centram, Ogres novada domei un visiem citiem labvēļiem, ka Rasai izdevās redzēt Horvātiju! Kora P.P.S. Īpašs paldies operatoram Edgaram par filmēšanu un fotogrāfam Vilnim par knipsēšanu!
Laura
