2002. gada pavasaris Šveicē


Image Festivālā Loreto

Šoreiz bijām nolēmušas apskatīties, kā ļaudis dzīvo Šveicē. Ņemot vērā izdaudzināto un arī reālo Šveices labklājības līmeni un tā pašsaprotamo atšķirību no Latvijas situācijas, dzīvošanai šoreiz izvēlējāmies lētāko un eksotiskāko variantu – katakombas.
Tās ir telpas pazemē, kas domātas kritiskām situācijām, kad iedzīvotājiem jāslēpjas no dažādām stihijām, kas notiek virszemē.
Tas tiešām bija interesants piedzīvojums gulēt trīs stāvu gultās telpās bez logiem, pašiem pēc grafika lielos katlos gatavot ēst un mazgāt traukus...

Mūsu galvenais uzdevums šajā braucienā bija piedalīšanās Montrē koru festivālā un konkursā.
Tā kā šis bija mūsu pirmais ārzemju konkurss un konkurence izrādījās tiešām sīva, bijām priecīgas par iegūto 8. vietu 16 kolektīvu konkurencē. Konkurss notika skaistā un plašā koncertzālē.
Pēc konkursa rezultātu paziņošanas bija izsludināta vēl viena lokāla sacensība par labāko priekšnesumu “Rasas” vietējā katakombu karnevālā. Kopbildē redzamas konkursantu uzvarēt apņēmīgās sejas pirms karnevāla sākuma pasludināšanas.
Pa ceļam uz un no Montrē apskatījām arī vēl neredzētas vietas Vācijā, Austrijā un pašā Šveicē.
Redzējām un izbaudījām Reinas ūdenskrituma burvību saulainā aprīļa pēcpusdienā. Bernē gluži netīšām redzējām šveiciešu grafiti mākslas paraugu – kā stāstīja mūsu pieredzējušie šoferīši, šajā apzīmētajā mājā satiekoties un savu sociālo dzīvi organizējot vietējie narkomāni (vai vismaz ļoti alternatīvi domājoši jaunieši).
Kad konkursa drudzis jau bija aiz muguras, izmantojām izdevību apmeklēt vienu no caurumainā Šveices siera ražotnēm, kā arī iegūt informāciju par siera vēsturi speciāli šim nolūkam izveidotā muzejā.
Mums palaimējās arī sajust Šveices aprīļa dabas kontrastus – 2000 metrus virs jūras līmeņa Alpu nogāzēs vēl atradām pēdējās ziemas paliekas un sniegu , bet kalnu pakājē izbaudījām jau gandrīz vai īstu Latvijas vasaru.

Šī apraksta nobeigumā, apkopojot brauciena izjūtas, gribētos sacīt tā – bija pāris negadījumi un stresa situācijas, bija pirmā satraukuma pilnā uzstāšanās starptautiskas žūrijas priekšā, bet tam visam pa vidu bija arī abas mūsu lieliskās diriģentes Aira un Baiba un, protams, mēs pašas – jaukās “Rasas” meitenes, bija šoferīši, kas centās, kā nu prazdami, lai mēs justos labi un visur paspētu laikā, bija mūsu uzticamie līdzbraucēji – draugi, bija daudz joku un smieklu, daudz jauna, ko redzēt un atcerēties.
Bija forši un, atgriežoties mājās, ne vienai vien no mums prātā jau bija doma – kā gribas atkal kaut kur aizbraukt!

Laura